Paziņu lokā dzirdēts stāsts liek aizdomāties par jaunajām ģimenēm un to gatavību (vai negatavību) uzņemties atbildību par bērniem. No otras puses, noteikti daudzi bezbērnu pāri jau noguruši no radinieku un vecāku tirdīšanas: kad tad beidzot sagaidīsim mazbērnus?
Tāpēc gribam dalīties kādas ģimenes pieredzē.
Ivetai bija nedaudz pāri 30, viņa apprecējās pirms diviem gadiem. Abi ar Juri nekļuva par paraugpāri, kas katru mīļu dienu vakariņo mājās pie televīzijas ziņām. Viņi ceļoja, uzsāka biznesu, aizvēra firmu, centās strādāt Londonā un Rīgā, kāpa kalnos un iekaroja ekstrēmas velotrases. Ivetu reti varēja redzēt sievišķīgās kleitiņās pat vasarā. Bet iepazinās jau arī viņi vai nu kalnu augstienē, vai kaut kur pie kalnu upītes. Vai varbūt kādā telšu nometnē dziļi mežā.
Ivetas mamma nupat nosvinējusi 60 gadu jubileju, ar tīru sirdsapziņu cepa pīrāgus, dziedāja korī un sapņoja par mazbērniem. Ļoti sapņoja.
Lai gan dzīvoja visai trauksmaini, Iveta un Juris nebija pilnībā atrauti no realitātes. Iemanījās samērā veiksmīgi nopelnīt, neaizejot par tālu eksperimentos ar savu biznesu. Juris bija labs programmētājs, savukārt Iveta – atzīta literārā redaktore un reklāmu tekstu rakstītāja.
Tāpēc abi to uztvēra drīzāk kā kārtējo “prodžektu”: mamma uzstāj, lai būtu – kļūsim vecāki! Viņai tolaik bija 31, viņam – 35 gadi. Kādā jubilejā viņi atklāja Ivetas mātei, ka viņa drīz kļūs vecmāmiņa.
Sirmā kundze aiz laimes apraudājās, apskāva bērnus un sāka klusiņām gādāt pūriņu mazdēliņam vai mazmeitiņai: pirka rāpulīšus, adīja sedziņas un zeķītes.
Jura dzīvesveids īpaši nemainījās, arī Iveta jutās labi – grūtniecība noritēja praktiski nemanāmi.
Piebremzēt nācās tikai vienreiz, kad septītajā grūtniecības mēnesī Ivetai neļāva iekāpt lidmašīnā uz Indiju. Starp citu Juris tomēr aizlidoja.
Satrauktā sieva atgriezās mājās, starp citu apvainojusies nevis uz vīru, bet uz aviokompāniju.
Bet drīz vien viņai piedzima mazais Ralfs, mīļš, cirtains eņģelītis ar māmiņas skaistajām acīm un tētuka spēcīgo ķermeni.
Ap mazuli sajūsmā lidinājās galvenokārt vecmāmiņa. Iveta uzreiz atteicās barot mazo ar krūti, gribēja atrast auklīti, lai nebūtu pastāvīgi jāsēž mājās, bet vecmāmiņa uzstāja: “Tikai pār manu līķi!” Un sāka nākt pie jaunizceptajiem vecākiem kā uz darbu – katru mīļu dienu.
Kad Ralfiņš kļuva trīs mēnešus vecs, draugi piedāvāja ļoti izdevīgi iegādāties māju Taizemē. Laika domāt nebija, un viņi piekrita. Atstāja mazdēlu vecmāmiņai, bet paši aizlidoja izlūkot jauno īpašumu taizemiešu paradīzē.
Juris gribēja tur palikt uzreiz, sieva negribēja bez vīra atgriezties mājās, tāpēc brīdināja savu māti, ka viņi atgriezīsies pēc dažām nedēļām, jo ar mazu bērnu ceļot bīstami, turklāt naudas lielā pirkuma dēļ arī tikpat kā nebija.
Viņi neatgriezās ne pēc nedēļas, ne pēc mēneša. Pēc gada ieradās iedegusi Iveta, nedēļu pavadīja ar bērnu un aizbrauca atpakaļ pie vīra. Viņi godīgi sūta vecmāmiņai naudu, neatlaidīgi iesaka noalgot auklīti un sola paņemt Ralfiņu, kad viņš būs kļuvis piecus gadus vecs. Savukārt vecmāmiņa tiek ar visu galā. Kā viņai tas izdodas, grūti pateikt, bet auklīti viņa tā arī nesāka meklēt…